Klīvlandes latviešu luterāņu draudžu sākuma gadi

 

Jau 1949. gada rudenī Nacionālās Luterāņu Padomes uzdevumā māc. Osvalds Gulbis, kuŗš dzīvoja Čikagā, brauca uz Klīvlandi un vadīja dievkalpojumus Parmas luterāņu baznīcā jauniebraukšajiem kopā ar „veclatviešiem”.  Kad dievlūdzēju skaits pieauga līdz 400, mācītājs sasauca sapulci.  „Jaunlatvieši” nodibināja paši savu draudzi 1951.g. 10 jūnijā un ievēlēja māc. Jēkabu Kugrēnu par savu ganu.  Šī draudze nošķirās no Parmas baznīcas un pieņēma  Klīvlandes latviešu ev.lut. draudzes vārdu.  Latvieši, kas palika pie Parmas baznīcas, par savu mācītaju izraudzīja Kārli Sautiņu.  Kad Parmas draudzes mācītājs un draudzes priekšnieks „veclatvietis” Oskars Hermanis skubināja māc. Sautiņu pievērsties amerikāņu baznīcas paražām, veicinot asimilēšanos, draudze atstāja Parmas baznīcas pajumti.  Nodibināja otru neatkarīgu draudzi un to nosauca par Klīvlandes Evaņģēliski luterisko  Miera draudzi.

Klīvlandes Latviešu ev. lut. draudzei, tautā iesauktai par Kugrēna draudzi, pirmais  dievkalpojums notika 1951. g. 9. septembrī, Kalvarijas baznīcā (Calvary Lutheran Church,  13100 Euclid Avenue).  Draudzē iestājas 300 tai laikā iebraukušie latvieši.  Draudze darbojās pēc Latvijas ev. lut Baznīcas izstrādātās satversmes, neiesaistoties amerikāņu sinodē.   Pirmo draudzes padomi ievēlēja 1951. gada 14. oktobrī.  Par tās priekšnieku izraudzīja  Jēkabu Ūdri.  Sākumā dievkalpojumi notika Emanuela baznīcā (Emmanuel Lutheran Church, 2928 Scranton Road), bet ar 1958. gada 1. janvāri – Wesley Methodist baznīcā, Bridge Ave un West 44 ielas stūrī.

1951/52 māc. gadā pie Kugrēna draudzes sāka darboties svētdienas skola.  Mācības notika katru svētdienu Emanuēla (vācu izcelsmes draudzes locekļi) un pēc tam Weslija Metodistu baznīcas telpās.  Skolā mācījās 65 bērni.  Mācībspēki bija Latvijas skolotāji, starp tiem Jānis Ladusāns, M. Grīva, Kārlis Purviņš, Kārlis Ansons, E. Kārkliņa, abi Selgas, E. Krūziņa un citi.  No dibināšanas līdz 1955. gadam skolas pārzinis K. Purviņš, 1955 – 1958 Lidija Ūdre, pēc viņas Jānis Jurjāns.

Draudzes dāmu komiteju rīkoja dažādus pasākumus vācot līdzekļus savas baznīcas iegādei. 1955. gadā gleznu izlozei bija savāktas 14 vērtīgas gleznas. Izloze deva teicamus ienākumus un Dāmu komiteja nolēma atpirkt Lūdolfa Liberta gleznu „Rīgas torņi”, lai nākotnē ar to greznotu pašu draudzes telpas.  Tagad šī glezna atrodas Draudzes nama Zaļajā zālē.

1958. gadā izveidojas Dāmu komitejas dziedātāju ansamblis ar vadītāju V. Aigaru – Ūbelīti.  Darbojās arī jaunatnes pulciņš un 1952. gada nodibinātais Palīdzības fonds.

1961. gadā Kugrēna draudze, atzīmējot savu desmit gadu jubileju, izdeva brošūru.  Starp citu tur rakstīts, ka pirmajos desmit gados draudzes budžets audzis no $1200 uz $9700, un Baznīcas fondā iekrāti $19,430.  Mācītājs saņem pietiekoši lielu algu, lai viņam nebūtu jāstrāda otrs darbs ģimenes uzturēšanai.  Draudzes padomē ievēlēti 27 locekļi, tās  priekšnieka pienākumus pirmajos desmit gados pildījuši Jēkabs Ūdris, Jānis Bungs, un Ādolfs Rence.

 

Apvienošanās

 

 1961. gadā Klīvlandes latviešu ev. lut  draudze inkorporējā, lai varētu iegādāties nekustamu īpašumu.  Bez draudzes locekļu balsojuma, valde un padome iepirka būvlaukumu Rietumu 150. ielā.  Tas izsauca neapmierinātību un nākamajās draudzes padomes vēlēšanās visa valde un padome tika izbalsotas.  Jaunā valde mēģināja atrast samierināšanās ceļu, par draudzes priekšnieki izraugot opozicijas vadītāju Arturu Sproģi.  Viņš tomēr nonāca  domstarpībās ar draudzi un padomi un drīzi vien atteicās.

Tai pašā laikā Leikvudā (Detroitas un Andrews ielas stūri) pārdošana nāca svedenborģiešu dievnams.  Architekts R. Āboliņš un inž. P. Leitis atzina šo par pieņemamu novietojuma, satiksmes un cenas ziņā.

Kugrēna daudzei nepietika līdzekļu šī īpašuma iegādei.  Tapēc aicināja Miera draudzi vai nu iegādāties kopēju dievnamu vai apvienoties.  Balsošanā vairākums bija par apvienošanos. 1963.g. 31. martā nodibinājās Klīvlandes Apvienotā latviešu ev. lut draudze.  Jaunās draudzes priekšnieka amatā stājās Arvīds Veits.  Valdē kalpoja Arturs Rubenis, Zigurds Reineks, Tālivaldis Berkulis un citi.  Iesākas ļoti darbīgs posms draudzes vēsturē.

Ar apvienošanos 127 Miera draudzes locekļi pārnāca uz Apvienoto draudzi.  Pārējie 161 palika pie mācītāja Sautiņa un turpināja darboties kā atsevišķa draudze.  Kad mācītājs Sautiņš aizgāja pensijā, Miera draudzi apkalpoja mācītājs Herberts Jurjāns līdz 1979. gadam.   Palikuši bez mācītāja, Miera draudze likvidējas.  Apvienošanās šķita nepieņemama arī daļai  agrākās Klīvlandes Latviešu ev. lut draudzes locekļu.  Iniciātoru grupa ar Kārli Ansonu priekšgalā sasauca sapulci 1963. gada martā un nodibināja Klīvlandes Latviešu ev. lut. Mārtiņa draudzi.  Apgabala prāvests nozīmēja mācītāju Kārli Briedi par šīs draudzes vikārmācītāju.  Mārtiņa draudzes dievkalpojumi notika Sv. Paula luterāņu dievnamā Leikvudā vienu bloku no Apvienotās draudzes dievnama.  Miera draudze likvidējās 1978. gadā.

Kopš Miera un Mārtiņa draudžu likvidēšanas, Apvienotā draudzē tad, vārda pilnā nozīmē apvienojās visi latviešu luterāņi Klīvlandē un tās apkārtnē.

 

Pašiem savs dievnams

 

Četrus mēnešus pēc apvienošanās, 1963. gada jūlijā, jaunās draudzes locekļi nobalsoja par sava dievnama iegādi.  Tas bija svedenborģiešu īpašums Leikvudā (15120 Detroit Ave.), kuŗā ietilpa divas ēkas.  Vecā koka baznīca Andrews ielas pusē celta 1848. g. un mūŗa baznīca celta 1906. gadā.  Baznīcai un draudzes namam bija nepieciešami lieli remonti.  Starplaikā dievkalpojumi notika West Side Reformed baznīcā (W32nd St. pie Lorain Ave).

Valdes aicinājums nākt talkā ar naudu un darbu guva lielu atsaucību.  Sākās dievnama remonti.  Tos vadīja architekts R. Āboliņš.  Praktiskos būvdarbus vadīja Antons Laimiņš, galvenais meistars Imants Strauts, namdaŗu meistars Imants Lauge, mūrnieku darba meistars Žanis Blušs, krāsotāju meistars Kārlis Pētersons, ūdensvadu un apkures meistars Jānis Celmiņš, elektrības meistars Alfrēds Grava.  Remonta darbos piedalījās apmēram 200 draudzes locekļu, ziedojot 9000 darba stundas.  Pa remonta laiku, katru sestdienu draudzes Dāmu komiteja ēdināja talciniekus.  Dāmas arī savāca līdzekļus altāra telpas izveidošanai pēc arch. R. Āboliņa meta.

Dievnama iesvētīšanā 1964. gada 5. aprīlī piedalījās ev. lut. Baznīcas archibīskaps Dr. Kārlis Kundziņš, Latviešu ev. lut. draudžu apvienības priekšnieks prāvests A. Veinbergs, viesu mācītāji – V. Goba, J. Lazda, E. Putniņš, draudzes mācītājs J. Kugrēns un 400 baznīcēnu.

Ar dievnama iesvētīšanu noslēdzas remontu pirmais posms.  Otrais remontu posms sākas 1964. gada rudenī, kad izbūvēja baznīcas pagraba telpas pēc architekta Herberta Robežnieka plāna, pie reizes izlaboja arī baznīcas ārpusi un ielēja jaunas ietnes.  1965. gada vasarā talcinieki, Metas Avenas vadībā, sāka izdaiļot baznīcas apkārtni.

Gadu pēc dievnama iesvētīšanas, 1965. g. 26. septembrī nomira mācītājs draudzes mācītājs Jēkabs Kugrēns.  Viņa bērēs pulcējās ne tikvien draudzes locekļi, bet arī draugi un amatbrāļi no tuvienes un tālienes.  Viņš apglabāts Upmalas (Riverside) kapos.  Kamēr meklēja jaunu mācītaju, draudzes darbs turpinājās vikārmācītāja Kārļa Brieža un spējīgu laju vadībā.  Šinī laikā draudzes priekšnieks bija Arvīds Veits un dāmu komitejas priekšniece – Nonna Saulīte.

Nama celšana

 

Jaunais mācītājs Ivars Gaide atnāca 1966. gadā.  Amatā ievešanas dievkalpojumu vadīja bīskaps Arnolds Lūsis un Vidienes apgabala prāvests J. Turks un citi viesu mācītāji. Dievkalpojumu kuplināja draudzes koris (diriģents J. Kalnietis), vijolnieks V. Millers, pianists Dr. V. Ciemiņš un ērģeļniece Elza Kalniņa.

Ar mācītāja Gaides ienākšanu, draudzē sākās jauna rosība.  Pirmais projekts – ērģeļu iegāde un balkona izbūve.  To pabeidza un iesvētīja 1968. gada 2. jūnijā.  Iesvētīšanā piedalījās apgabala prāvests J. Turks.  Tā paša gada rudenī valde secināja, ka skolai nepietiek telpu.  Tāpēc 1969. gada februārī draudzes padome vienbalsīgi atzina, ka ir nepieciešams celt skolas ēku.  Nodibināja Nama fondu.

Starplaikā radās iespēja pirkt māju, kas atrodas tieši blakus draudzes īpašumam (1381 Andrews Ave).  Tajā iekārtoja dzīvokli mācītājam un pagaidu telpas skolai.

Jaunajam draudzes namam architekts H. Robežnieks sākumā projektēja trīs stāvus, bet padome to atzina par dārgu.  Izvēlējās divus – pirmā stāvā klašu telpas skolai, otrā – sarīkojumu zāle.

Pirms varēja sākt celt jauno namu, bija jānojauc vecais.  Tam vajadzēja sevišķu atļauju no pilsētas valdes, jo tā bija visvecākā baznīca Leikvudā un skaitījās vēsturiska celtne.  Nama plānošanas komiteju prasmīgi vadīja priekšnieks Edvins Auzenbergs.  Draudzes priekšnieks bija Tālivaldis Berkulis, skolas pārzinis – Marģers Grīns.

Šinī laikā sevišķi darbīgi bija draudzes jaunieši.  Līdzekļu vākšanai viņi noorganizēja gājienu uz Klīvlandes pilsētas centru.  Jauniešiem arī bija svarīgu lomu nama iesvētīšanas programmā, kad Jaunatnes solījumu Latvijai sveču gaismā nodeva Lauma Lagzdiņa.  Svinīgo  nama iesvētīšanas dievkalpojumu vadīja draudzes mācītajs I. Gaide un kaimiņu mācītajs K. Briedis, sprediķoja prāv. J. Turks.  Nama iesvētīšanas runu teica prāv. A. Veinbergs un laicīgo daļu vadīja draudzes priekšnieks T. Berkulis.  Noslēgumā bija koncerts, kuŗā piedalījās ansamblis „Aijas” (vad. Ausma Pirktiņa), vīru dubultkvartets „Tēvija” (dir. Edvīns Štelmanis) un Klīvlandes Latviešu biedrības koris (dir. Jēkabs Ūdris).  Ar Draudzes nama iesvētīšanu 1972. gada 23. aprīlī beidzās draudzes lielais celniecības posms.

Mācītāja Gaides kalpošanas laikā Klīvlandē notika vairākas mācītāju un draudžu darbinieku sanāksmes, ieskaitot Latviešu ev. lut. draudžu apvienības Amerikā ģenerālkonferenci, kuŗas  laikā archibīskaps A. Lūsis saņēma savu gana zizli Apvienotās draudzes dievnamā.  Viņa pirmais virsgana darbs bija kapu pieminekļu iesvētīšana Upmalas kapsētā.  1973. gadā mācītājs Gaide atlūdzas no darba Klīvlandes draudzē, lai ietu kalpot Sv. Jāņa draudzē Toronto.

Draudzes ziedu laiki

1974. gada janvārī uz Klīvlandes draudzi pārnāca mācītājs Laimdots Grendze.  Viņa amatā ieveda 17. februārī Latviešu ev. lut baznīcas konferences  noslēgumā.  Piedalījās archibīskaps A. Lūsis, prāv. J. Turks un A. Veinbergs, māc. V. Vārsbergs un M. Ķirsons, kā arī Dr. jur. A. Rūsis, prof. E. Leimanis un V. Pētersons.  Šī dievkalpojuma laikā archibīskaps ordinēja evenģēlistu Herbertu Jurjānu mācītāja amatā.  Tā bija pirmā mācītāja ordinācijas ceremonija Apvienotās draudzes dievnamā.  Otrā bija pašu draudzē augušās jaunietes  Laumas Lagzdiņas ordinēšana 1978. g. 4. jūnijā, kas izvērtās par sevišķi ievērojamu dienu ne tikai draudzes, bet arī visas Latvijas ev. lut. baznīcas dzīvē.  Viņa ir pirmā sieviete, kas dzimusi, augusi un teoloģijas izglītību ieguvusi ārpus Latvijas, kuŗu ordinēja latviešu Baznīca ārpus Latvijas.  Šī notikuma liecinieki, kuplā dievlūdzēju saime, piepildīja dievnamu un balkonu līdz pēdejai vietiņai.  Starp tiem bija sevišķi daudz jauniešu, māc. L. Lagzdiņas draugu un laika biedru, kā arī pārstāvji no Ņujorkas latviešu ev. Lut. draudzes,  kuŗā viņa jau bija apsolījusies kalpot.  Draudzes koris kuplināja dievkalpojumu ar trim dziesmām:  Ādolfa  Ābeles ”Lūgšana”, V. Ciemiņa „Es ticu” un „Tiem, kas šauro ceļu staigā”.  Pēdējā, ar E. Rumbas vārdiem, bija komponēta un veltīta tieši māc. Lagzdiņas ordinēšanai.  Otru draudzes jaunieti – māc. Ilzi Grendzi ordinēja Ņujorkas sinode 1991. gadā.

Pagājušā gadsimta agros astoņdesmitos gados var uzskatīt par draudzes ziedu laiku.  Tās financiālais stāvoklis bija stabils, parādus par īpašumiem varēja mierīgi atmaksāt.  Telpas bija labas un piemērotas ne tikvien draudzes, bet visas latviešu sabiedrības vajadzībām.  Garīgās rosmes arvien paplašinajās.  Norima agrākās nesaskaņas.  Mārtiņa un Miera draudzēm  likvidējoties, to locekļi ieplūda Apvienotā draudze.  Draudze sasniedz visaugstāko draudzes locekļu skaitu.  Tai laikā likvidējās arī latviešu draudze Kantonā Ohaijo, un tās locekļi pārnāca Apvienotās draudzes aprūpē.  Tā kā mācītāja H. Jurjāna apkalpoja arī Pitsburgas latviešu draudzi, pēc viņa nāves, māc. Grendze tur vadīja dievkalpojumus reizi mēnesī.  Tagad to turpina mācītāja Sarma Eglīte.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sekmīgi darbojas visas Apvienotās draudzes palīgnozares – skola, koris, dāmu komiteja, samāriešu pulciņš un palīdzības fonds.  Šinī laikā draudzes skolas pārzine bija Maija Grendze.  Skolā mācījās vairāk nekā simts bērnu.  Skolas progrāmu paplašināja, atveŗot vidusskolas un latviešu valodas klases.  Mazajiem bērniem piedāvāja nodarbības Ikdienas bērnudārzā, kuŗu ilgus gadus vadīja Zenta Vīķe.  Citāda rakstura bērnudārzs „Māras istabiņa” (angliski daycare) izveidojās, kad vairākām jaunām ģimenēm vajadzēja uzticamas latviešu auklītes saviem mazuļiem, kamēr vecāki gāja darbā.  Lielo atstatumu dēļ, tur tomēr nesanāca pietiekami daudz bērnu, lai varētu pienācīgi atalgot darbinieces.  Pēc desmit gadu darbošanās, Māras istabiņa bija jāslēdz.

Sekmīgi darbojās draudzes dāmu komiteja, ko vadīja Aina Berkule, Zaija Kēlere un visilgāk Nora Balode.  Ar pašu savāktiem līdzekļiem draudzes dāmas sniedza palīdzību draudzē un ārpus tās.  Visvairāk palīdzības bija nepieciešama vecajiem cilvēkiem, kuŗi kaŗa un bēgļu laikā bija pazaudējuši visus savus ģimenes locekļus un nu bija spiesti pavadīt vecuma dienas vieni svešā zemē.  Nereti tiem nebija pietiekamas angļu valodas zināšanas, lai varētu izmantot valdības piedāvātos pakalpojumus.  Lai sagādātu šiem draudzes locekļiem iespēju dzīvot tuvu tautiešiem, un draudzēties savā starpā, draudze iegādājas dzīvokļu namu, vienu bloku no baznīcas Kliftona bulvārī.  Tur draudzes locekļi varēja īrēt dzīvokļus par pazeminātu cenu.  Namā īsāku vai gaŗāku laiku mitinājās kādas divpadsmit latviešu māmuļas.  Iemītnieku skaitam samazinoties, nams vairs neattaisnoja naudas un draudzes locekļu darba  ieguldījumu.  1995. gadā to pārdeva.  Astoņdesmitos gados draudzes valde un dāmu komiteja sāka atalgot draudzes palīdzības darba vadītāju Vilmu Apini.  Viņa palīdzēja veciem un vientuļiem draudzes locekļiem, kuŗiem vajadzēja transportu un tulku pie ārstiem, valdības iestādem utl.  Vilma Apīne nesavtīgi nostrādāja šinī darbā līdz 2002. Gadam.

1987. gadā, kad nomira gleznotāja Rūdolfa Vītola atraitne, draudzes īpašumā nāca visas Vītola gleznas, kā arī nauda to uzglabāšanai un iespējamai sūtīšanai uz Latviju.  Draudze iegādājās māju (1371 Andrews Ave.), kuŗas pirmā stāvā izstādīja Vītola gleznas, otrā stāva dzīvokli izīrēja.  Kad Latvija atguva brīvību, lielāka daļa no Vītola gleznām tika aizsūtīta uz Valmieras mūzeju.  Tur ar Vītola līdzekļiem ir izbūvēts atsevišķs spārns viņa mākslas  darbiem.  Māju Andrews ielā draudze pārdeva.

Mācītājs Kārlis Briedis, sasniedzis visvecāka latviešu mācītāja godu, mira 1996. gadā.  Viņu izvadīja Vidienes apgabala prāvests J. Turks un māc L. Grendze no Apvienotās draudzes dievnama uz Upmalas kapiem.  Viņš apglabāts blakus amatbrālim Jēkabam Kugrēnam.

Lielo pārmaiņu laiks

Deviņdesmito gadu lielais projekts bija baznīcas torņa remontēšana.  Pirms latvieši dievnamu nopirka, sākotnējo torni bija notriekusi viesuļvētra.  Atlicis bija tornis bez smailes ar īpatnējām figūrām stūŗos.  Mitrums no lietus un sniega sūcās mūŗa sienās.  Sienas pārmūrēja, un lai novērstu jaunas problēmas, tornim uzlika jumtu.  Tas stipri mainīja dievnama izskatu.

Atmodas kustība un tai sekojošā Latvijas atbrīvošana, ienesa jauna vēsmas arī draudzes dzīvē.  Viesojās Latvijas mācītāji, mākslinieki un politiķi.  To starp toreizējais Latvijas prezidents Guntis Ulmanis 1994. g. 11. novembrī.  Un 1999. g. rudenī Klīvlandes Apvienotā draudzes uzņēma LELBA sinodi, kuŗā piedalījās Latvijas Luterāņu baznīcas archibīskaps Jānis Vanags un LELBA archibīskaps Elmārs Rozītis.

Sākās organizēta sadarbība ar Latviju.  Laicīgās organizācijas sūtīja drēbju, pārtikas un medikamentu saiņus.  Starp Latvijas un ārzemju latviešu luterāņu draudzēm izveidojās māsu draudžu tīkls.  Apvienotajai draudzei sākumā bija sešas māsas – Katlakalna, Olaines, Biķeru, Balvu, Viļkas un Ludzas draudzes.  Ludzas draudzi ar laiku pārņēma Pitsburgas latviešu draudze.  Mācītājiem mainoties ir zudušas saites ar Balviem un Viļaku, palikušas   Katlakalna, Biķeru un Olaines draudzes, ar kuŗām sarakstās dāmu komitejas priekšniece Nora Balode.  Sākumā dāmu komiteja centās palīdzēt svētdienas skolas bērniem un trūcīgajām ģimenēm.  Vēlāk atbalstīja mācītājus un mācītaju atraitnes, maksājot tiem veselības apdrošināšanu.  Lielākas summas tiek sūtītas Katlakalna draudzes zupas virtuvei. Kopš mācītājas Dr. Sarmas Eglītes atnākšanas, atbalstu saņem arī Zvannieku mājas iedzīvotāji.

Lielās pārmaiņas dzimtenē izsauca arī pārmaiņas Klīvlandes latviešu sabiedrībā un draudzē.  Domājot, ka lielākā daļa tautiešu brauks atpakaļ, līdzšinējie pasākumi ārzemēs itkā zaudēja  nozīmi.  Izšķiršanās procesā, asimilācijas iespaidoti, „pazuda” cilvēki un vairākas organizācijas beidza eksistēt.  Arī Apvienotā draudze, būdama lielākā un stiprākā Klīvlandes latviešu organizācija, sāka sarukt.  Dievkalpojumi un draudzes sarīkojumi notika regulāri, bet nāca citas pārmaiņas.  Nokalpojis 25 gadus, draudzes priekšnieks Tālivaldis Berkulis aizgāja pensijā.  Pēc viņa šai postenī līdz 1998. gadam bija Zaija Kēlere.  Kad Kēleri pārcelās uz Latviju, par priekšnieku ievēlēja Edvīnu Auzenbergu.  Viņš izvadīja draudzes laivu caur visbīstamājiem ūdeņiem.  Mācītajs L. Grendze saslima 2002. gada beigās.  Viņš nomira 2003. gada janvārī.  Pa viņa slimošanas laiku līdz pat pagaidu mācītāja atnākšanai Edv. Auzenbergs gādāja, lai notiktu regulāri dievkalpojumi.

Pagaidu mācītājs Didzis Stilve atnāca 2003. gada jūnijā no kaimiņu pavalsts Indianas.  Uzaudzis un izglītojies Latvijā, viņš studēja Konkordijas Teoloģiskā seminārā (Concordia Theologic Seminary, Fort Wayne, Ind.) kopš 2000 g. lai iegūtu Ph.d. grādu teoloģijā.  Viņa pagarināta visa izbeidzās 2006. gada vasarā, kad viņam bija jāatgriežas Latvijā.  Starplaikā draudzes padome bija jau apstiprinājusi aicinājumu māc. Sarmai Eglītei, kuŗa tobrīd kalpoja Latvijā un tur bija adoptējusi meitu Annu.  Sakarā ar Annas vīzas problēmām, mācītāja Eglīte varēja pārnākt uz Klīvlandi tikai 2007. gada jūnijā.  Kamēr Apvienotā draudze gaidīja savu mācītāju, draudzes priekšniekam Ed. Auzenbergam atkal bija jāgādā, lai draudzes darbs turpinātos.  Iksvētdienas dievkalpojumus vadīja viesu mācītāji, visbiežāk vietējās baptistu draudzes māc. Dr. Pauls Barbins, Detroitas draudzes diakons Fricis Sīpols un pašu draudzes locekļi.

Mācītāja Dr. Sarma Eglīte pārnāca no Latvijas uz Klīvlandi 2007. gada vasarā.  Augusi un ieguvusi izglītību Kanadā, viņa jau tad varēja atskatīties uz lielu pieredzi draudzes un LELBA darbā.  Viņa ir kalpojusi Otavas draudzē, Trimdas draudzē (Bostonā) un Latvijā.  Būdama LELBA Baznīcas un liturģijas/mūzikas nozares vadītāja, viņa ir īstenojusi vairākus lielus projektus.

Tagad Apvienotā draudze sekmīgi darbojas.  To vada spējīga mācītāja pusmūža gados.    Draudzē pāri par 300 locekļu.  Vadību pamazām pārņem vidējās paaudzes cilvēki.  Pateicoties labai financiālai bazei, īpašumi tiek labi uzturēti.  Latviešu Klīvlandes kreditsabiedrība jau vairākus gadus īrē telpas draudzes namā.  Lielākais izaicinājums, līdzīgi citām ārzemju latviešu draudzēm, ir draudzes locekļu novecošana, jaukto laulību pārsvars un vispārējā jaunākās paaudzes attālināšanās no organizētas reliģijas.