Klīvlandes latviešu luterāņu draudžu sākuma gadi

 

Jau 1949. gada rudenī Nacionālās Luterāņu Padomes uzdevumā mācītājs Osvalds Gulbis, kuŗš dzīvoja Čikāgā, brauca uz Klīvlandi un vadīja dievkalpojumus Parmas luterāņu baznīcā jauniebraukušajiem kopā ar „veclatviešiem”.  Kad dievlūdzēju skaits pieauga līdz 400, mācītājs sasauca sapulci.  „Jaunlatvieši” nodibināja paši savu draudzi 1951. gada 10. jūnijā un ievēlēja mācītāju Jēkabu Kugrēnu par savu ganu.  Šī draudze nošķīrās no Parmas baznīcas un pieņēma  Klīvlandes Latviešu evanģēliski luteriskās draudzes vārdu.  Latvieši, kas palika pie Parmas baznīcas, par savu mācītāju izraudzīja Kārli Sautiņu. Kad Parmas draudzes mācītājs un draudzes priekšnieks „veclatvietis” Oskars Hermanis skubināja mācītāju Sautiņu pievērsties amerikāņu baznīcas paražām, veicinot asimilēšanos, draudze atstāja Parmas draudzes pajumti.  Nodibināja otru neatkarīgu draudzi un to nosauca par Klīvlandes Evaņģēliski luterisko  Miera draudzi.

Klīvlandes Latviešu evaņ-ģēliski luteriskai draudzei, tautā iesauktai par Kugrēna draudzi, pirmais  dievkal-pojums notika 1951. gada 9. septembrī, Kalvarijas baznīcā (Calvary Lutheran Church,  13100 Euclid Avenue).  Draudzē iestājas 300 tai laikā iebraukušie latvieši.  Draudze darbojās pēc Latvijas ev. lut Baznīcas izstrādātās satversmes, neiesaistoties amerikāņu sinodē. Pirmo draudzes padomi ievēlēja 1951. gada 14. oktobrī. Par tās priekšnieku izraudzīja  Jēkabu Ūdri.  Sākumā dievkalpojumi notika Emanuela baznīcā (Emmanuel Lutheran Church, 2928 Scranton Road), bet ar 1958. gada 1. janvāri – Wesley Methodist baznīcā, Bridge Ave. un West 44. ielas stūrī.

1951/52 mācības gadā pie Kugrēna draudzes sāka darboties svētdienas skola.  Mācības notika katru svētdienu Emanuēla (vācu izcelsmes draudzes locekļi) un pēc tam Weslija Metodistu baznīcas telpās. Skolā mācījās 65 bērni.  Mācībspēki bija Latvijas skolotāji, starp tiem Jānis Ladusāns, M. Grīva, Kārlis Purviņš, Kārlis Ansons, E. Kārkliņa, Edvīns un Leontīne Selgas, Edīte Krūziņa un citi. No dibināšanas līdz 1955. gadam skolas pārzinis Kārlis Purviņš, 1955 – 1958 Lidija Ūdre, pēc viņas Jānis Jurjāns.

Draudzes dāmu komiteju rīkoja dažādus pasākumus vācot līdzekļus sava dievnama iegādei. 1955. gadā gleznu izlozei bija savāktas 14 vērtīgas gleznas. Izloze deva teic-amus ienākumus un Dāmu komiteja nolēma atpirkt Lūdolfa Liberta gleznu „Rīgas torņi”, lai nākotnē ar to greznotu pašu draudzes telpas.  Tagad šī glezna atrodas Draudzes nama Zaļajā zālē.

1958. gadā izveidojas Dāmu komitejas dziedātāju ansamblis ar vadītāju Vilmu Aigaru – Ūbelīti.  Darbojās arī jaunatnes pulciņš un 1952. gada nodibinātais Palīdzības fonds.

1961. gadā Kugrēna draudze, atzīmējot savu desmit gadu jubileju, izdeva brošūru. Starp citu tur rakstīts, ka pirmajos desmit gados draudzes budžets pieaudzis no $1200 uz $9700, un Baznīcas fondā iekrāti $19,430. Mācītājs saņem pietiekoši lielu algu, lai viņam nebūtu jāstrādā otrs darbs ģimenes uzturēšanai. Draudzes padomē ievēlēti 27 locekļi, tās  priekšnieka pienākumus pirmajos desmit gados pildījuši Jēkabs Ūdris, Jānis Bungs un Ādolfs Rence.

 

Apvienošanās

 

1961. gadā Klīvlandes latviešu evaņģēliski luterisko  draudzi inkorporēja, lai varētu iegādāties nekustamu īpašumu.  Bez draudzes locekļu balsojuma, valde un padome iepirka būvlaukumu Rietumu 150. ielā.  Tas izsauca neapmierinātību un nākamajās draudzes padomes vēlēšanās visa valde un padome tika izbalsotas. Jaunā valde mēģināja atrast samierināšanās ceļu, par draudzes priekšnieki izraugot opozīcijas vadītāju Arturu Sproģi. Viņš tomēr nonāca  domstarpībās ar draudzi un padomi un drīzi vien atteicās.

Tai pašā laikā Leikvudā (Detroitas un Andrews ielas stūri) pārdošana nāca svedenborģiešu dievnams. Architekts Rūdolfs Āboliņš un inženieris Pēteris Leitis atzina šo par pieņemamu novietojuma, satiksmes un cenas ziņā.

Kugrēna draudzei nepietika līdzekļu šī īpašuma iegādei.  Tāpēc aicināja Miera draudzi vai nu iegādāties kopēju dievnamu vai apvienoties. Balsošanā vairākums bija par apvienošanos. 1963. gada 31. martā nodibinājās Klīvlandes Apvienotā latviešu evaņģēliski luteriskā draudze. Jaunās draudzes priekšnieka amatā stājās Arvīds Veits. Valdē kalpoja Arturs Rubenis, Zigurds Reineks, Tālivaldis Berkulis un citi. Iesākas ļoti darbīgs posms draudzes vēsturē.

Ar apvienošanos 127 Miera draudzes locekļi pārnāca uz Apvienoto draudzi.  Pārējie 161 palika pie mācītāja Kārļa Sautiņa un turpināja darboties kā atsevišķa draudze.  Kad mācītājs Sautiņš aizgāja pensijā, Miera draudzes aprūpi pārņēma mācītājs Herberts Jurjāns līdz 1979. gadam. Palikuši bez mācītāja, Miera draudze likvidējas. Apvienošanās šķita nepieņemama arī daļai  agrākās Klīvlandes Latviešu ev. lut draudzes locekļu. Iniciatoru grupa ar Kārli Ansonu priekšgalā sasauca sapulci 1963. gada martā un nodibināja Klīvlandes Latviešu ev. lut. Mārtiņa draudzi.  Apgabala prāvests nozīmēja mācītāju Kārli Briedi par šīs draudzes vikārmācītāju. Mārtiņa draudzes dievkalpojumi notika Sv. Paula luterāņu dievnamā Leikvudā vienu bloku no Apvienotās draudzes dievnama.  Miera draudze likvidējās 1978. gadā.

Kopš Miera un Mārtiņa draudžu likvidēšanas, Apvienotā draudzē tad, vārda pilnā nozīmē, apvienojās visi latviešu luterāņi Klīvlandē un tās apkārtnē.

 

Pašiem savs dievnams

 

Četrus mēnešus pēc apvienošanās, 1963. gada jūlijā, jaunās draudzes locekļi nobalsoja par sava dievnama iegādi. Tas bija svedenborģiešu īpašums Leikvudā (15120 Detroit Ave.), kuŗā ietilpa divas ēkas. Vecā koka baznīca Andrews ielas pusē celta 1848. gadā un mūŗa baznīca celta 1906. gadā. Baznīcai un draudzes namam bija nepieciešami lieli remonti.  Starplaikā dievkalpojumi notika West Side Reformed baznīcā (West 32nd St. pie Lorain Ave.).

Valdes aicinājums nākt talkā ar naudu un darbu guva lielu atsaucību. Sākās dievnama remonti. Tos vadīja architekts Rūdolfs Āboliņš.  Praktiskos būvdarbus vadīja Antons Laimiņš, galvenais meistars Imants Strauts, namdaŗu meistars Imants Lauge, mūrnieku darba meistars Žanis Blušs, krāsotāju meistars Kārlis Pētersons, ūdensvadu un apkures meistars Jānis Celmiņš, elektrības meistars Alfrēds Grava. Remonta darbos piedalījās apmēram 200 draudzes locekļu, ziedojot 9000 darba stundas. Pa remonta laiku, katru sestdienu draudzes Dāmu komiteja ēdināja talciniekus. Dāmas arī savāca līdzekļus altāra telpas izveidošanai pēc architekta Rūdolfa Āboliņa meta.

Dievnama iesvētīšanā 1964. gada 5. aprīlī piedalījās Latvija ev. lut. Baznīcas archibīskaps Dr. Kārlis Kundziņš, Latviešu ev. lut. draudžu apvienības priekšnieks prāvests Aleksandrs Veinbergs, viesu mācītāji: Vilis Goba, Jānis Lazda, Eduards Putniņš, draudzes mācītājs Jēkabs Kugrēns un 400 baznīcēnu.

Ar dievnama iesvētīšanu noslēdzas remontu pirmais posms. Otrais remontu posms sākas 1964. gada rudenī, kad izbūvēja baznīcas pagraba telpas pēc architekta Herberta Robežnieka plāna, pie reizes izlaboja arī baznīcas ārpusi un ielēja jaunas ietnes. 1965. gada vasarā talcinieki, Metas Avenas vadībā, sāka izdaiļot baznīcas apkārtni.

Gadu pēc dievnama iesvētīšanas, 1965. gada 26. septembrī, nomira draudzes mācītājs Jēkabs Kugrēns. Viņa bērēs pulcējās ne tikvien draudzes locekļi, bet arī draugi un amatbrāļi no tuvienes un tālienes. Viņš apglabāts Upmalas (Riverside) kapos. Kamēr meklēja jaunu mācītāju, draudzes darbs turpinājās vikārmācītāja Kārļa Brieža un spējīgu laju vadībā. Šinī laikā draudzes priekšnieks bija Arvīds Veits un dāmu komitejas priekšniece – Nonna Saulīte.

 

Nama celšana

 

Jaunais mācītājs Ivars Gaide ieradās Klīvlandē 1966. gadā. Amatā ievešanas dievkalpojumu vadīja bīskaps Arnolds Lūsis un Vidienes apgabala prāvests Jānis Turks un citi viesu mācītāji. Dievkalpojumu kuplināja draudzes koris (diriģents Jānis Kalnietis), vijolnieks Viktors Millers, pianists Dr. Vilnis Ciemiņš un ērģelniece Elza Kalniņa.

Ar mācītāja Gaides ienākšanu, draudzē sākās jauna rosība. Pirmais projekts – ērģeļu iegāde un balkona izbūve. To pabeidza un iesvētīja 1968. gada 2. jūnijā.  Iesvētīšanā piedalījās apgabala prāvests J. Turks. Tā paša gada rudenī valde secināja, ka skolai nepietiek telpu. Tāpēc 1969. gada februārī draudzes padome vienbalsīgi atzina, ka ir nepieciešams celt skolas ēku. Nodibināja Nama fondu.

Starplaikā radās iespēja pirkt māju, kas atrodas tieši blakus draudzes īpašumam (1381 Andrews Ave.). Tajā iekārtoja dzīvokli mācītājam un pagaidu telpas skolai.

Jaunajam draudzes namam architekts Herberts Robežnieks sākumā projektēja trīs stāvus, bet padome to atzina par dārgu. Izvēlējās divus – pirmā stāvā klašu telpas skolai, otrā – sarīkojumu zāle.

Pirms varēja sākt celt jauno namu, bija jānojauc vecais. Tam vajadzēja sevišķu atļauju no pilsētas valdes, jo tā bija visvecākā baznīca Leikvudā un skaitījās vēsturiska celtne. Nama plānošanas komiteju prasmīgi vadīja priekšnieks Edvīns Auzenbergs. Draudzes priekšnieks bija Tālivaldis Berkulis, skolas pārzinis – Marģers Grīns.

Šinī laikā sevišķi darbīgi bija draudzes jaunieši. Līdzekļu vākšanai viņi noorganizēja gājienu uz Klīvlandes pilsētas centru. Jauniešiem arī bija svarīgu lomu nama iesvētīšanas programmā, kad Jaunatnes solījumu Latvijai sveču gaismā nodeva Lauma Lagzdiņa. Svinīgo nama iesvētīšanas dievkalpojumu vadīja draudzes mācītājs Ivars Gaide un kaimiņu mācītājs Kārlis Briedis, sprediķoja prāvests Jānis Turks. Nama iesvētīšanas runu teica prāvests Aleksandrs Veinbergs un laicīgo daļu vadīja draudzes priekšnieks Tālivaldis Berkulis. Noslēgumā bija koncerts, kuŗā piedalījās ansamblis „Aijas” (vad. Ausma Pirktiņa), vīru dubultkvartets „Tēvija” (diriģents Edvīns Štelmanis) un Klīvlandes Latviešu biedrības koris (diriģents Jēkabs Ūdris).  Ar Draudzes nama iesvētīšanu 1972. gada 23. aprīlī beidzās draudzes lielais celtniecības posms.

Mācītāja Ivara Gaides kalpošanas laikā Klīvlandē notika vairākas mācītāju un draudžu darbinieku sanāksmes, ieskaitot Latviešu ev. lut. draudžu apvienības Amerikā ģenerālkonferenci, kuŗas laikā Apvienotās draudzes dievnamā archibīskaps Arnolds Lūsis saņēma sava amata gana zizli. Viņa pirmais virsgana darbs bija kapu pieminekļu iesvētīšana Upmalas kapsētā.  1973. gadā mācītājs Ivars Gaide atlūdzas no darba Klīvlandes draudzē, lai pārietu kalpot Toronto Sv. Jāņa draudzē.

 

Draudzes ziedu laiki

 

1974. gada janvārī uz Klīvlandes draudzi pārnāca mācītājs Laimdots Grendze.  Viņu amatā ieveda 17. februārī Latviešu ev. lut baznīcas konferences  noslēguma dievkalpojumā. Piedalījās archibīskaps Arnolds Lūsis, prāvesti Jānis Turks un Aleksandrs Veinbergs, mācītāji Vilis Vārsbergs un Māris Ķirsons, kā arī Dr. jurists Armīns Rūsis, prof. Eižens Leimanis un Voldemārs Pētersons. Šī dievkalpojuma laikā archibīskaps mācītāja amatā ordinēja evaņģēlistu Herbertu Jurjānu. Tā bija pirmā mācītāja ordinācijas ceremonija Apvienotās draudzes dievnamā. Otrā bija draudzē augušās jaunietes Laumas Lagzdiņas ordinācija 1978. gada 4. jūnijā, kas izvērtās par sevišķi ievērojamu dienu ne tikai draudzes, bet arī visas Latvijas ev. lut. Baznīcas dzīvē, jo viņa ir pirmā sieviete, kas dzimusi, augusi un teoloģisko izglītību ieguvusi ārpus Latvijas, kuŗu ordinēja Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca Trimdā. Šī notikuma liecinieki, kuplā dievlūdzēju saime, piepildīja dievnamu un balkonu līdz pēdējai vietiņai. Starp tiem bija sevišķi daudz jauniešu, mācītājas Laumas Lagzdiņas draugu un laika biedru, kā arī pārstāvji no Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes, kuŗā viņa jau bija apsolījusies kalpot. Draudzes koris kuplināja dievkalpojumu ar trim dziesmām: Ādolfa  Ābeles ”Lūgšana”, Viļņa Ciemiņa „Es ticu” un „Tiem, kas šauro ceļu staigā”.  Pēdējā, ar Edgara Rumbas vārdiem, bija komponēta un veltīta tieši mācītājas Lagzdiņas ordinācijai. Otru draudzes jaunieti – mācītāju Ilzi Grendzi ordinēja LELBA sinodes laikā Ņujorkā 1991. gadā.

Pagājušā gadsimta agros astoņdesmitos gados var uzskatīt par draudzes ziedu laiku. Tās finansiālais stāvoklis bija stabils, parādus par īpašumiem varēja mierīgi atmaksāt. Telpas bija labas un piemērotas ne tikvien draudzes, bet visas latviešu sabiedrības vajadzībām. Garīgās rosmes arvien paplašinājās. Norima agrākās nesaskaņas. Mārtiņa un Miera draudzēm  likvidējoties, to locekļi ieplūda Apvienotā draudze. Draudze sasniedz visaugstāko draudzes locekļu skaitu. Tai laikā likvidējās arī latviešu draudze Kantonā Ohaio, un tās locekļi pārnāca Apvienotās draudzes aprūpē. Tā kā mācītājs Herberts Jurjāns aprūpēja arī Pitsburgas latviešu draudzi, pēc viņa nāves, mācītājs Laimdots Grendze pārņēma tās aprūpi, vadot dievkalpojumus reizi mēnesī.  To aprūpi turpināja mācītāja Sarma Eglīte līdz Pitsburgas draudze beidza savu darbību 2015. gadā.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sekmīgi darbojas visas Apvienotās draudzes palīgnozares – skola, koris, dāmu komiteja, samāriešu pulciņš un palīdzības fonds. Šinī laikā draudzes skolas pārzine bija Maija Grendze. Skolā mācījās vairāk nekā simts bērnu. Skolas programmu paplašināja, atveŗot vidusskolas un latviešu valodas klases. Mazajiem bērniem piedāvāja nodarbības ikdienas bērnudārzā, kuŗu ilgus gadus vadīja Zenta Vīķe. Citāda rakstura bērnudārzs „Māras istabiņa” (angliski daycare) izveidojās, kad vairākām jaunām ģimenēm vajadzēja uzticamas latviešu auklītes saviem mazuļiem, kamēr vecāki bija darbā. Lielo atstatumu dēļ, nesanāca pietiekami daudz bērnu, lai varētu pienācīgi atalgot darbinieces. Pēc desmit gadu darbošanās, Māras istabiņa bija jāslēdz.

Sekmīgi darbojās draudzes dāmu komiteja, ko vadīja Aina Berkule, Zaija Kēlere un visilgāk Nora Balode. Ar pašu savāktiem līdzekļiem draudzes dāmas sniedz palīdzību draudzē un ārpus tās. Visvairāk palīdzības bija nepieciešama gados vecākiem ļaudīm, kuŗi kaŗa un bēgļu laikā bija zaudējuši savus ģimenes locekļus un nu bija spiesti pavadīt vecuma dienas vieni svešā zemē. Nereti tiem nebija pietiekamas angļu valodas zināšanas, lai varētu izmantot valdības piedāvātos pakalpojumus. Lai sagādātu šiem draudzes locekļiem iespēju dzīvot tuvu tautiešiem, un draudzēties savā starpā, draudze iegādājas dzīvokļu namu, vienu bloku no baznīcas Kliftona bulvārī. Tur draudzes locekļi varēja īrēt dzīvokļus par pazeminātu cenu. Namā īsāku vai gaŗāku laiku mitinājās kādas divpadsmit latviešu māmuļas. Iemītnieku skaitam samazinoties, nams vairs neattaisnoja naudas un draudzes locekļu darba  ieguldījumu. 1995. gadā to pārdeva. Astoņdesmitos gados draudzes valde un dāmu komiteja sāka atalgot draudzes palīdzības darba vadītāju Vilmu Apini, lai palīdzētu veciem un vientuļiem draudzes locekļiem, kuŗiem vajadzēja transportu un tulku pie ārstiem, valdības iestādēm utl. Vilma Apīne nesavtīgi nostrādāja šinī darbā līdz 2002. gadam.

1987. gadā, kad nomira gleznotāja Rūdolfa Vītola atraitne, draudzes īpašumā nonāca visas Vītola gleznas, kā arī nauda to uzglabāšanai un iespējamai sūtīšanai uz Latviju. Draudze iegādājās māju (1371 Andrews Ave.), kuŗas pirmajā stāvā izstādīja Vītola gleznas un otrā stāva dzīvokli izīrēja. Kad Latvija atguva neatkarību, lielāka daļa no Vītola gleznām tika aizsūtīta uz Valmieras muzeju. Ar Vītola līdzekļiem tur izbūvēja atsevišķu spārnu viņa mākslas  darbiem. Māju Andrews ielā draudze pārdeva.

Mācītājs Kārlis Briedis, sasniedzis visvecākā latviešu luteriskā mācītāja godu, mira 1996. gadā. Viņu izvadīja no Apvienotās draudzes dievnama uz Upmalas kapiem Vidienes apgabala prāvests Jānis Turks un mācītājs Laimdots Grendze.  Viņš apglabāts blakus amatbrālim Jēkabam Kugrēnam.

 

Lielo pārmaiņu laiks

 

Deviņdesmito gadu lielais projekts bija baznīcas torņa remontēšana. Pirms latvieši dievnamu nopirka, sākotnējo torni bija notriekusi viesuļvētra.  Atlicis bija tornis bez smailes ar īpatnējām figūrām stūŗos. Mitrums no lietus un sniega sūcās mūŗa sienās. Sienas pārmūrēja, un lai novērstu jaunas problēmas, tornim uzlika jumtu. Tas stipri mainīja dievnama izskatu.

Latvijā Atmodas kustība un tai sekojošā Latvijas atbrīvošana, ienesa jaunas vēsmas arī draudzes dzīvē. Viesojās Latvijas mācītāji, mākslinieki un politiķi. To starpā toreizējais Latvijas valsts prezidents Guntis Ulmanis 1994. gada 11. novembrī. 1999. gada rudenī Klīvlandes Apvienotā draudze uzņēma LELBA sinodi, kuŗā viesojās Latvijas Luteriskās Baznīcas archibīskaps Jānis Vanags un LELBāL archibīskaps Elmārs Rozītis.

Latvijai atgūstot savu neatkarību, sākās organizēta sadarbība ar Latviju. Laicīgās organizācijas sūtīja drēbju, pārtikas un medikamentu saiņus. Starp Latvijas un ārzemju latviešu luterāņu draudzēm izveidojās māsu draudžu tīkls. Apvienotajai draudzei sākumā bija sešas māsas – Katlakalna, Olaines, Biķeru, Balvu, Viļakas un Ludzas draudzes. Ludzas draudzi ar laiku pārņēma Pitsburgas latviešu draudze. Mācītājiem mainoties, zuda saites ar Balviem un Viļaku, palika Katlakalna, Biķeru un Olaines draudzes, ar kuŗām sarakstijās dāmu komitejas priekšniece Nora Balode. Sākumā dāmu komiteja centās palīdzēt svētdienas skolas bērniem un trūcīgajām ģimenēm. Vēlāk atbalstīja mācītājus un mācītāju atraitnes, maksājot tiem veselības apdrošināšanu. Lielākas summas tika sūtītas Katlakalna draudzes zupas virtuvei un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei. Kopš mācītājas Dr. Sarmas Eglītes atnākšanas, atbalstu saņem arī Zvannieku mājas bērni.

Lielās pārmaiņas dzimtenē izsauca arī pārmaiņas Klīvlandes latviešu sabiedrībā un draudzē. Domājot, ka lielākā daļa tautiešu atgriezīsies Latvijā,  pasākumi ārzemēs it kā zaudēja  nozīmi. Izšķiršanās procesā, asimilācijas iespaidoti, „pazuda” cilvēki un vairākas organizācijas beidza savu darbību. Arī Apvienotā draudze, būdama lielākā un stiprākā Klīvlandes latviešu organizācija, sāka skaitliski sarukt.  Dievkalpojumi un draudzes sarīkojumi notika regulāri, bet nāca citas pārmaiņas. Nokalpojis 25 gadus, draudzes priekšnieks Tālivaldis Berkulis aizgāja pensijā. Pēc viņa šai amatā līdz 1998. gadam bija Zaija Kēlere.  Kad Kēleri pārcelās uz Latviju, par priekšnieku ievēlēja Edvīnu Auzenbergu. Viņš izvadīja draudzes laivu caur bīstamiem ūdeņiem. Mācītājs Laimdots Grendze saslima 2002. gada beigās un nomira 2003. gada janvārī. (Viņš apbedīts Sunset kapsētā.)  Līdz pagaidu mācītāja atnākšanai Edvīns Auzenbergs gādāja, lai draudzē notiktu regulāri dievkalpojumi.

Pagaidu mācītājs Didzis Stilve atnāca 2003. gada jūnijā no kaimiņu pavalsts Indianas. Uzaudzis un izglītojies Latvijā, viņš uzsāka studijas Konkordijas Teoloģiskā seminārā (Concordia Theological Seminary, Fort Wayne, Ind.) 2000. gadā. 2006. gada vasarā viņa pagarināta vīza izbeidzās un viņam bija jāatgriežas Latvijā. Starplaikā draudzes padome bija jau apstiprinājusi aicinājumu mācītājai Dr. Sarmai Eglītei, kuŗa tobrīd kalpoja Latvijā. Sakarā ar Latvijā adoptētās meitas imigrācijas  problēmām, mācītāja Eglīte varēja pārcelties uz Klīvlandi tikai 2007. gada vasarā. Kamēr Apvienotā draudze gaidīja savu mācītāju, draudzes priekšniekam Edvīnam Auzenbergam atkal bija jāgādā, lai draudzes darbs turpinātos. Ik svētdienas dievkalpojumus vadīja viesu mācītāji, visbiežāk vietējās latviešu baptistu draudzes mācītājs Dr. Pauls Barbins, Detroitas draudzes diakons Fricis Sīpols un pašu draudzes locekļi.

Mācītāja Dr. Sarma Eglīte pārnāca no Latvijas uz Klīvlandi 2007. gada vasarā. Augusi un ieguvusi izglītību Kanādā, viņa jau tad varēja atskatīties uz lielu pieredzi draudzes un LELBA darbā.  Viņa bija kalpojusi Otavas Miera draudzē, Bostonas Trimdas draudzē un Latvijā. Bostonā esot viņa ieguva Dr. grādu no Bostonas Universitātes teoloģijas fakultātes. Būdama LELBA Baznīcas  liturģijas un mūzikas nozares vadītāja, viņa īstenojusi vairākus lielus projektus.

Apvienotā draudze turpina sekmīgi darboties. To vada spējīga mācītāja pusmūža gados. Draudzē pāri par 200 locekļu. Vadību pamazām pārņem vidējās paaudzes cilvēki.  Pateicoties labai finansiālai bāzei, īpašumi tiek labi uzturēti. Latviešu Klīvlandes kredītsabiedrība jau vairākus gadus īrē telpas draudzes namā. Lielākais izaicinājums, līdzīgi citām ārzemju latviešu draudzēm, ir draudzes locekļu novecošana, jaukto laulību pārsvars, valodas grūtības un vispārējā jaunākās paaudzes attālināšanās no organizētas reliģijas.